PIRMĀ VIZĪTE PIE PSIHOTERAPEITA.

Kad pie manis uz pieņemšanu pirmoreiz ierodas pacients, mūsu saruna bieži vien sākas ar manu jautājumu: “Vai jūs esat laimīgs?” Reakcija mēdz būt dažāda. Dažkārt cilvēks uzlūko mani ar ironiju. Viņa acīs skaidri nolasāma doma: “Kā tad, būtu tu sagaidījis manu vizīti, ja es būtu laimīgs!” Tad pavīd nākamā domā: “Ja jau dakteris par to jautā, tātad tas ir svarīgi – būt laimīgam.” Un visbeidzot tiek noformulēta trešā doma: “Tātad tas ir ne tikai svarīgi, bet arī iespējams...” Cilvēks ielūkojas sevī un domīgi atbild: “Nē, es nejūtos laimīgs.”

Un tad es ierosinu: “Piestrādāsim pie tā – pie jūsu laimes.” Es zinu, ka pacients ar šādu noskaņojumu ātri vien progresēs. Dažreiz cilvēks saka: “Parasti esmu laimīgs, bet pašlaik ne...” Un mēs sākam meklēt, kas viņam traucē. Viens apgalvo, ka tādas laimes nemaz nav, tādējādi atklājot savu depresīvo noskaņojumu, taču atzīst, cik lielā mērā laimes esamība varētu izdaiļot viņa dzīvi.

Kāds cits noliedz jebkādu iespēju kļūt laimīgam un izmisīgi provocē mani, lai es pierādītu viņam pretējo. Savureiz man lepni paziņo, ka “dzīvē ir šis tas svarīgāks par laimi”. Es nestrīdos: ir. Bet, ja pie tā pieder “dzīves jēgas un sava aicinājuma meklējumi”, uzreiz kļūst skaidrs: šis cilvēks mēģina bēgt no kaut kā ļoti svarīga un neatzīst sevī kaut ko ļoti nozīmīgu.

Otrs jautājums, kas palīdz tikt skaidrībā par to, kurā jomā jums viss ir kārtībā, bet kurā varētu būt arī labāk, ir tāds: “Kāpēc jūs atrodaties tur, kur atrodaties?” Šajā darbā, šajā dzīvoklī, šajā ģimenē, šajā situācijā? Šajā pilsētā, šajā valstī? Šajā amatā, šajā attīstības posmā? Jums šeit patīk? Vai nepatīk? Ja ne, tad kas traucē mainīt situāciju, nopirkt jaunu dzīvokli, pārcelties uz citu valsti? Dažreiz atbilde uz šo jautājumu palīdz uzzināt ko pārsteidzošu. Izrādās, ka vīrietis gadiem ilgi sēž pie datora uz cieta un stūraina krēsla, tāpēc ka mīkstais sēdeklis ar paroceņiem, kuru izvēlējusies mīļotā draudzene, ir “mietpilsonisks”.

Uz personiskās neērtības rēķina viņam jāpierāda draudzenei, ka viņa ar savu tiekšanos pēc komforta ir “nepareiza” un “piezemēta” persona, bet viņš – patiesi garīga būtne. Veselo saprātu cilvēkam palīdz atgūt vienkārša doma: “Labi, draudzene ir piezemēta, bet kāpēc es mokos, varu taču uzlikt uz sēdekļa kaut vai spilvenu!” Nāk atklāsme: no kaut kā sev svarīga viņš ir atteicies tikai tāpēc, lai pierādītu mīļotajai sievietei savu pārākumu.

Varbūt ir pienācis laiks kļūt mazāk apgarotam un ne tik nevainojamam, toties gulēt un sēdēt uz mīksta pamata, ģērbties siltās drēbēs un ēst gardus ēdienus – tad arī būs mazāk strīdu ar dzīves draudzeni.

Trešais noderīgais jautājums “Vai jums patīk tas, ko jūs darāt ikdienā?” ir ļoti viltīgs. Tajā ietilpst daudz kas: no darba līdz seksam, no trauku mazgāšanas līdz futbola spēlei, no televīzijas raidījumu skatīšanās līdz grāmatu lasīšanai. Un tas parāda, kā mēs mijiedarbojamies ar cilvēkiem un apkārtējo pasauli un kas šajā mijiedarbībā mums ir patīkams un noderīgs, bet kas – kaitīgs.

Mums var patikt mūsu rīcība un (vai) tās rezultāts. Ideālā gadījumā būtu labi, ja varētu priecāties gan par procesu, gan par tā rezultātu: interesants darbs, turklāt liela alga. Taču gadās, ka process ir tik aizraujošs, ka rezultātam var atmest ar roku. Piemēram, interesantas un vilinošas nodarbošanās dēļ var gan jostu ciešāk savilkt, gan samierināties ar mazu algu. Vai otrādi: nodarboties ar loģistiku ir garlaicīgi, bet alga ir liela, tāpēc pacietīsim.

Visi trīs varianti ir savā ziņā pievilcīgi. Un ar tiem var sadzīvot. Bet gadās tā, ka slikts ir viss: gan process, gan rezultāts. Un tad nākas kaut ko darīt lietas labā.

Šos jautājumus jums var uzdot psihoterapeits. Bet jūs varat arī atrast kādas divdesmit trīsdesmit minūtes un reizi mēnesī sarīkot apzinātu dzīves “monitoringu”, lai saprastu, kā tiekat galā ar savu dzīvi un kas tajā labs.

Avots: A. Pancs. “Sarunas par laimi”. Raksts publicēts sadarbībā ar Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse.

VIENTULĪBAS SAJŪTA ATTIECĪBĀS.

Vientuļas precējušās sievietes. Ārēji viņas ne ar ko neatšķiras no tūkstošiem precētu sieviešu. Krāso lūpas, valkā melnus stringus, nogurušas skrien pa slapjām ietvēm, iet uz sporta zālēm un jogas nodarbībām, kopj savu bikini zonu, noberž pēcpusi ar anticelulīta cimdiņu. Briesmīgā patiesība atklājas uzticamas un personīgas komunikācijas laikā. Kas ar viņām nav kārtībā?

Viņas ir vientuļas!

Jūs jautāsiet, vai tad kas tāds laulībā ir iespējams? Diemžēl, bet laulībā iespējams ne tikai tas.

No darba vientuļas precētās atgriežas vēlu, darbā vienmēr daudz visādu lietu kārtojamu. Jo īpaši pēc sešiem vakarā. Starp vientuļām precētām sievietēm ir daudz darbaholiķu.

Iemeslus var atrast, cik tik uziet: te priekšnieks āzis, te padotie – muļķi. Baidās sev atzīties, kas viņas patiesībā biedē. Mājas tukšums. Bezgaršīgas vakariņas. Dežūrfrāze „Kā iet” un vīrs, kurš ieurbies ekrānā. Daži vīri iztiek pat bez „kā iet”, uzreiz ķeras pie „kas būs ēst”. Arī tā gadās. Precētas vientuļas sievietes ļoti baidās no brīvdienām.

Kā sanāk, ka reiz tik mīļais un gribētais pārtop svešā un tālā? Vai tas notiek pamazām, vai vienas dienas laikā? Vai no tā var izvairīties? Tas nav svarīgi.

Cilvēki mainās, un tas ir viss, ko mums par viņiem vajadzētu zināt. Upes plūst, kinofilmām vienmēr pienāk beigas, produkti sabojājas, bet cilvēki dzīves apstākļu ietekmē mainās, turklāt reizēm neatgriezeniski. Mainās tā, ka mums vairs nav pa ceļam.

Mīļotās krūzītes saplīst, un reizēm nav nekādas jēgas tās mēģināt salīmēt. Elektriskās tējkannas salūzt. Pārdeg savienojumi. Rudens mētelis saplīst. Veca kosmētika kļūst nelietojama. Tā mēdz būt. Kad tas notiek, mēs vienkārši izmetam nevajadzīgās lietas atkritumos.

Neviens mums nesaka: vajadzēja rūpīgāk izvēlēties kosmētiku, tad tā tik ātri nesabojātos. Vajadzēja būt uzmanīgākam ar tasīti, nebūtu saplīsusi... Tad kāpēc to visu tik bieži saka par laulībām? Kāpēc nosoda? Biedē ar vientulību?

Mēs saprotam – lietām ir savs derīguma termiņš. Mēs netaisām no tā traģēdiju. Bet attiecību sakarā mēs negribam neko tādu zināt. Cenšamies sevi pārliecināt, ka tās ir mūžīgas. Sēžam uz izkaltušās attiecību mūmijas un visus pārliecinām, ka tā ir dzīva. Stādieties priekšā visu situācijas dramatismu, kad tu steidzies mājās, bet tur kaut kāds nesaprotam, svešs vīrietis.

Griež tavu maizi ar tavu nazi. Piemēslo tavu tualeti. Atstāj slapjas pēdas, izkāpjot no tavas dušas. Pārslēdz tava televizora kanālus, pārmācot klusumu ar tikai viņam vajadzīgajām skaņām. Un nekur neaiziet prom!

Vēl vairāk, šim vīrietim ir arī tiesības pieprasīt atskaiti, par to, kur tu biji! Šis vīrietis var pieprasīt viņu seksuāli apmierināt, viņam ir tiesības uz saviem siekalainajiem apskāvieniem. Viņam ir tiesības ierobežot tavu dzīvi, aizbaidīt tavus kavalierus, nelaist tevi atpūtas braucienā un neļaut lietot iepazīšanās saitus. Šis vīrietis traucē tev dzīvot un izklaidēties.

Ja vien tas ir iespējams, vientuļas precētas sievietes kopā ar draudzenēm dodas iepirkties un pasēdēt kafejnīcā vai slepus steidzas pie mīļākā. Zaglīgi ieelpo svaigo laulības pārkāpšanas atmosfēru uz saņurcītajiem viesnīcas palagiem. Pastāvīgi skatās telefona ekrānā, jo steidzas mājās.

Un pašas nevar sev paskaidrot, kāpēc nomainījušas karstus apskāvienus pret aukstu boršču un 1349. ikvakara seriāla sēriju. Viņas nespēj izskaidrot, kāpēc tā dara, bet es varu. Viņas baidās. Baidās palikt vienas.

Vientuļas precējušās sievietes - viņas krāso lūpas, valkā melnus stringus, nogurušas skrien pa slapjām ietvēm un nesaprot vienu – viņas JAU ir vienas un vientuļas. Paši baisākie murgi jau sen kā kļuvuši par viņu realitāti.

Avots: morena-morana.livejournal.com. Raksts publicēts sadarbībā ar Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse.

RŪPES VAI APRŪPE – KAS IR SVARĪGĀKAIS ATTIECĪBĀS?

Nospiedošais vairākums cilvēku principā neprot rūpēties par otru. Un es tā nerunāju pēkšņas mizantropijas lēkmes iespaidā vai lai daiļrunīgāk izpaustos. Es gluži vienkārši konstatēju realitāti – cilvēki neprot rūpēties par saviem tuvākajiem. Un to neprot ne vīrieši, ne sievietes. Aprūpēt gan prot ļoti labi. Cilvēki jauc rūpes un aprūpi, pirmo aizstājot ar otro. Cilvēkiem šķiet, ka viņi rūpējas, bet patiesībā tajā nav nekādu rūpju. Tur pat nav ne smakas no rūpēm.

Ieskatīsimies, ko mums saka skaidrojošā vārdnīca:

RŪPES – gādība par kādu, uzmanība pret kāda vajadzībām.

APRŪPE – pakalpojums pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt.

Kā redzam rūpes un aprūpe ir ļoti atšķirīgi jēdzieni. Aprūpē tos, kuri par sevi nevar parūpēties paši, un līdz ar to aprūpētājam ir visas tiesības pieņemt lēmumus sava aprūpējamā vietā. Tikmēr rūpes – tas ir kas pavisam cits. Rūpes – tā ir uzmanība pret vajadzībām, cilvēkam pievērsta uzmanība, un īpaši uzsvēršu no savas puses – uzmanība pret otra personīgo teritoriju un robežām.

Atšķirība starp rūpēm un aprūpi ir patiešām kolosāla. Paņemsim kādu anekdotisku piemēru. Sieviete devās uz veikalu. Ejot garām vīriešu zeķu plauktam, paņēma vīram piecus pārus. Kas tas bija – rūpes vai aprūpe?

No iepriekš stāstītā izriet, ka aprūpe. Sieviete vīra vietā izlēma, ka viņam ir vajadzīgas jaunas zeķes, un viņa vietā tās nopirka. Sanāk, ka vīrs nav uz to spējīgs, viņš nespēj ne par sevi izlemt, ne ko nopirkt. Laikam ar viņu ir pavisam slikti, laikam slimo...

Kā šajā gadījumā izskatītos rūpes? Sieviete devās uz veikalu. Ejot garām vīriešu zeķu plauktam, viņa piezvanīja vīram un pajautāja, vai viņam ir vajadzīgas jaunas zeķes. Un rīkojās atkarībā no vīra atbildes (iespējams, ka nopirka, iespējams, ka nē; viss atkarīgs, kāda bija vīra atbilde).

Piemērus varat izdomāt paši. Shēma ir pavisam vienkārša – jūs redzat, ka sievai/vīram kaut kas ir vajadzīgs (vai jums vismaz šķiet, ka tā ir). Jūs uzreiz nemetaties to darīt, bet pajautājiet to pašam cilvēkam. Un izdariet tad, ja otrs tam neiebilst. Tās jau ir pieaugušo attiecības.

Šķiet, ka visiem ir skaidrs, kas tik slikts ir aprūpē. Laulības ir divu pieaugušu un līdztiesīgu cilvēku savienība, tā ir laulības lielākā vērtība. Briedums un vienlīdzība.

Tomēr (un to pamanu ne tikai es) vienlīdzība attiecībās nemaz tik bieži nav sastopama. Ikdienā ievērojami vairāk ir attiecību, kuras balstās uz principa „Vecāks-Bērns”. T.i., kāds ir galvenais, vadošais, bet kāds cits – it kā padotais.

Un tās ir situācijas, par kurām saka „sievietei vienmēr ir par vienu bērnu vairāk, nekā ir”. Sievietei ir īstie bērni un ir arī vīrs – vēl viens bērns. Daudzus vīriešus un sievietes tāda situācija dara nemierīgus, un saprotams, kāpēc tā. Tādās bērnu-vecāku attiecībās ir maz apmierinājuma un prieka. Ir vairāk stresa un piespiešanās.

Kā no tā visa tikt laukā? Vienā reizē jau visu nepastāstīsi, bet rūpes aprūpes vietā – tas palīdz panākt attiecībās briedumu.

Tātad, dārgās sievietes - lai nekļūtu par sava vīra mammīti, cienītie kungi – lai nekļūtu par savas sievas tētuku, atsakieties no aprūpes un pārslēdzieties uz rūpēm. Var rasties jautājums – vai viss tikko kā pateiktais nozīmē, ka jebkāda aprūpe ir slikta? Nē, tas to nenozīmē.

Reizēm mēdz būt ļoti patīkami, kad otrs ko izlemj jūsu vietā, piemēram, ka jūs vajag apsegt ar pledu un/vai atnest siltu tēju. Vai, teiksim, jums nopērk dāvanu, kuru pats sev nekad nenopirktu. Bet – reizēm.

Tas ir – laiku pa laikam. Tas ir – reti. Tas ir – ne katru reizi. Tas ir – nu, jūs jau sapratāt. Reizēm – tas nozīmē tieši „reizēm”. Attiecībās ir jābūt 98% rūpju un 2% aprūpes.

Avots: psihologiyaotnoshenij.com. Raksts publicēts sadarbībā ar Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse.